Meža Meita rudens izaicinājums 2025
Šoreiz Meža Meitu rudens izaicinājumā tikāmies 18.–19. oktobrī, un šī kopā sanākšana iezīmēja projekta trešo sezonu.
Kas ir “Meža Meita”?
Pirms dodamies tālāk, īsi par pašu ideju.
Meža Meita ir mans radīts projekts, kas aicina sievietes piedzīvot dabu – īsti, bez filtra. Mēs tiekamies nesezonās – rudenī, ziemā, agrā pavasarī –, un visa dzīvošana notiek ārā, arī tad, kad ir auksts. Jā, pat ziemā mēs nakšņojam ārā!
Katrs pasākums ir unikāls, jo to veido pašas dalībnieces. Es sagatavoju ideju, ekipējumu, palīdzību sagatavošanās procesā, informēju kā gatavoties, kas nepieciešams, bet pārējo krāsojam kopā – ar enerģiju, pieredzi un sajūtām. Tā ir kā tukša audekla glezna, kas katru reizi iegūst jaunas krāsas. Šoreiz košas un sulīgas rudens nokrāsas.
Jauna vieta, jauns izaicinājums
Šoreiz ceļi mūs veda uz Rojas pusi. Mazāk nekā nedēļu pirms pasākuma nācās visu pārplānot – gan lokāciju, gan aktivitātes. Iepriekš izvēlētajā Vidzemes vietā mazajām upēm bija “pazudis” ūdens, bet otrajā dienā plānā bija SUP brauciens, tāpēc bija jāmeklē jauna upe. Tā nu viss – apmetnes vieta, pārgājiens, upe – tika pārorganizēts burtiski pēdējā brīdī. Uh! Mazliet iespringu, bet izdevās lieliski!
Apmetāmies pie šarmantās Rojas upes uz divām dienām. Daļa dāmu ieradās jau piektdienas vakarā, lai sestdienas rītu sagaidītu mierpilni.
Vakars atnāca ar lukturīšu gaismām, uz ugunskura kūpošu tējas katlu un pirmām sarunām pie ugunskura. Lēnām apmetnes vieta pie upes piepildījās ar teltīm un hamokiem, lampiņām un smiekliem, kas ievilkās vēlākā vakarā.
Sestdienas rīts – vēss, dzidrs un dzīvs
No rīta mūs sagaidīja rudenīgs, dzestrs gaiss. Pāris drosmīgās devās arī aukstumpeldēs, bet pārējās sildījās ar karstu kafiju no mokas kanniņām. Brokastīs – “Smalkais Muslis” ar dažādām piedevām. Kopš “Smalkais Muslis” piedalījās vienā no iepriekšējiem izaicinājumiem, mums izveidojusies lieliska sadarbība – un tagad viņu gardumi kļuvuši par Meža Meitu brokastu tradīciju.
Līdz 10:00 visas bija ieradušās – kopā 25 dāmas (ieskaitot mani un divas uzticamās palīdzes). Paldies Diānai un Artai. 25 sievietes, gatavas divas dienas pavadīt dabā, pārbaudot sevi un izbaudot rudens vēsumu.
Mezglu darbnīca un zupa uz ugunskura
Dienas pirmajā daļā mācīju dāmām dažus vērtīgus mezglus, kuri var noderēt ejot dabā un piedzīvojumos. Apguvām tādus mezglus kā plakano, astotnieku, kāpsli, alpu tauriņu un aptverošo mezglu. Mazliet vēlāk tapa gardā pusdienu zupa – palīgos nāca Spilvas soļankas sagataves, bet par atspirdzinājuma dzērieniem rūpējās Kokmuiža. Kokmuižas pārstāve Izabella bija arī atbraukusi izmēģināt savus spēkus Meža Meitas rudens izaicinājumā. Izabella, prieks par izturību un enerģiju! Viņa ir arī pasākuma skaisto foto autore.
Pārgājiens ar trīs upes šķērsošanām
Šo dāmas tiešām gaidīja, jo plānošanas procesā biju pakārdinājusi ar video, kurā šķērsoju upi līdz jostas vietai. Nekas netika slēpts - upe/ upes būs jāšķērso.
Lai arī pēdējā brīdī maršrutis bija jāpārplāno, tad par lielu prieku pašai, tas patiesi izdevās ļoti skaists un aizraujošs ar dažādiem skatiem, reljefiem. Savu gājienu sākām no apmetnes vietas un devāmies uz jūras pusi. Nevar dzīvoties tuvu jūrai un to tā arī brīvdienās neapciemot, vai ne?
Pēc dažiem kilometriem gar jūru, bridām iekšā kāpās un devāmies jau tālāk dziļāk mežā. Ceļi veda gan pa skaistām meža takām, gan ceļiem, gan paparžu laukiem, gan burvīgām mazupītēm, kuras atklāj savu skaistumu rudens krāsās un birstošās lapās. Lielākās gaidas bija par pirmo upes šķērsošanu un katrs līkums sākumā gar mazo upi tika uztverts kā potenciālais “bikšu vilkšanas nost” brīdis. Pirms pasākuma čatiņā tika smiets, ka jāvelk savas pašas skaistākās apakšbikses, lai bildēs izskatītos labi un, ka upē būs apakšbikšu parāde. Vēlāk spriedām, ka uzvarēja tomēr klasika - melnā krāsa bija visizplatītākā. 😀
Tālāk metam līkumu cauri rudens gaismas pielietam mežam, līdz sasniedzam šarmanto Velkumupi, uz kuru noskatāmies no pārsteidzoši augstas kāpas meža vidū. Sajūta kā pie jūras, lai gan no tās esam patiesi tālu. Apburoša vieta un skats.
Izlīkumojam upes krastus, izbrienam brikšņus, izkāpjam stāvos kāpienos, izstaigājam rūsganus paparžu laukus, šķērsojam krietni izdangātu izcirtumu un nometamies ceļa malā uz tējas pauzi.
Sēžam, smejamies — mums garām pabrauc pāris vietējo mednieku, kuri diži nepievērš uzmanību lielajam sieviešu baram.
Priekšā vēl divas upes šķērsošanas vietas.
Pēc pauzes šķērsojam ceļu un iebrienam skaistā mežā, ejot augšup un lejup pa meža pauguraini, kas izklāta ar mīkstām sūnām. Pēc dažiem kilometriem nonākam pie Rojas upes šķērsošanas. Te bikses tiešām nost un jābrien upē!
Kādas četras dāmas pamanās patālāk atrast pār upi nokritušus kokus un izložņāt pāri — viņām gan izaicinājums ir tikt augšā ļoti stāvā krastā.
Katra izvēlas savu izaicinājumu. Lieki laiku netērējam un ģērbjamies nost.
Brienu pāri pirmā, lai pārējās redzētu ūdens līmeni. Man, kā salīdzinoši neliela auguma cilvēkam, ūdens ir tieši līdz apakšbiksēm — varbūt sprīdi augstāk. 🙂 Upē pa kādam sakritušam kokam, jāiet uzmanīgi, lai neatsistu kājas — ūdens ļoti, ļoti atsvaidzinošs. Atgādināšu, ka ir oktobra beigas, un šīs brīvdienas bija saulainas, bet vēsas.
Pulkstenis rāda jau ap puspieciem, un mums vēl ejami daži kilometri un ir vēlreiz jāšķērso upe.
Pie nākamās upes šķērsošanas nonākam, izbrienot mazliet purvainākas brikšņu vietas — ir jau neliela krēsla, piezogas arī vēsums. Nolemjam meklēt vietu, kur pāri kādi koki. Kartē esmu atzīmējusi pāris opcijas. Nonākam pie dažiem pāri upei pārgāzušiem kokiem — krasti ir augsti, un koki tiešām kādu pusotru vai divus metrus virs ūdens. Te jābūt uzmanīgām.
Neviena no izvēlēm nav pārāk tīkama, jo kokiem daudz zaru un slidena virsma. Nākas ložņāt un kāpelēt dažādos veidos, bet nolemjam mēģināt. Vairāk nekā divdesmit dāmām šis aizņem diezgan ilgu laiku, un piezogas arī tumsa. Pēdējās dāmas pāri ložņā jau lukturīšu gaismā.
Kādā brīdī saprotu, ka vienai no Meža Meitām uznākušas augstuma bailes un sastinguma moments. Viņa vairs nevar ne uz priekšu, ne atpakaļ un atrodas ļoti nelāgā vietā — tieši kokam pa vidu, kur jālaiž vaļā zari un jāmetas četrāpus, lai pārlīstu pāri. No otras upes puses dodos pie viņas. Runājam, turu, stutēju un klusībā ceru, ka abas tumsā neievelsimies ūdenī.
Ar daudz mierīgām elpām un sarunām tiekam pāri. ši brīdis noteikti parāda, cik svarīgs ir atbalsts un otrādi - uzticēšanās no otras puses.
Pēc upes šķērsošanas mums vēl kādas 25 minūtes līdz kempa vietai, un tur uzreiz arī nevarēs atpūsties, jo Meža Meitās mēs maltītes gatavojam kopā uz ugunskura. Vakarā uz ugunskura top ķirbja un turku zirņu karijs, un klāt tiek pieceptas desiņas.
Viena no mīļākajām Meža Meitu pasākuma daļām ir foršās un sirsnīgās sarunas ap ugunskuru vakarā. Te patiesi var izjust, kā veidojas kopiena — notiek dienas pieredzētā atskats, sarunas par dzīvi un pieredzēm. Tā ļoti silti, tuvi, un no malas pat nepateiksi, ka šīs sievietes šeit kopā tiekas pirmo reizi. Šie ir patiesi burvīgi mirkļi!
Svētdiena – SUP pa Rojas upi
No rīta mostamies ar krietni vēsāku gaisu — teltis apsalušas, vakardienas salijušais tentiņš virs “virtuves” galda apsalis ar nelielām lāstekām.
Top rīta kafija, brokastis, un tad tālāk jānojauc saceltā apmetnes vieta, savas teltis un viss jāsapako busiņos un mašīnās, jo supošanai lielāko auto daļu pārdzīsim uz finiša punktu, atstājot tikai busiņus ar supiem.
Esmu nonomājusi vairākas sausās hidras, zem kurām var pavilkt termo veļu un vēl kādu siltuma kārtu, lai būtu patīkamāka supošana. Paldies Putnusalas laivām par hidru nomu!
Sausās hidras ir lieliskas aukstā laika ūdens aktivitātēm, jo tās izgatavotas no membrānas, kas nelaiž cauri ūdeni, bet ļauj pavilkt siltās drēbes apakšā. Kādai esmu atradusi arī slapjās hidras. No rīta ejam cauri mērīšanas procesam un burtiski stūķējamies tajās iekšā.
Kad kempa vieta sakārtota, supi sapumpēti, auto pārdzīti un rīta rosme veikta, tikai tuvāk pusdienlaikam esam gatavas līst ūdenī.
Rojas upē šajā posmā straumes nav, bet ir šādi tādi koku sagāzumi, kurus jāpārvar. Pēc īsas instruktāžas — ko un kā darīt — pa stāvām un slidenām kāpnēm kāpjam upē.
Plānoti ir 9 kilometri, un izcelšanās vieta — kafejnīca “Spura” Rojā. Esam daudz — ļoti daudz. Plūstam pa upi, Roja dziļi iegrauzusies gravā, apkārt biezs mežs, un saules stari mūs sasniedz tikai pa retam.
Daudzām šī ir pirmā pieredze supošanai vēsā laikā, un dažām — pirmā supošanas pieredze vispār, turklāt pa upi. Lielāks burziņš rodas pie šķēršļu pārvarēšanas — tie jāpārvar, lienot zem tiem, pāri vai kādā citā radošā veidā.
Neviens no koku sagāzumiem nav tik liels, lai būtu jākāpj upes stāvajos krastos un jāvelk SUP dēlis apkārt — par laimi!, jo stāvie krasti ir pat 9 metrus augsti. Supošana mums aizņem kādas trīs stundas, un pa bariņiem lēnām izceļamies pie “Spuras”.
Noslēgums
Paldies kafejnīcai “Spura”, kas mums atļāva pie viņiem padzīvoties un uztaisīt kārtīgu dāmu jandāliņu.
SUP dēļu kaudzes, Kokmuižas gardie dzērieni, smiekli un pusdienās — Adventure Food maltītes no draugiem, veikala “Ceļotājs”.
Perfekts laiks, lai sēdētu, baudītu saulīti, nesteigtos prom, sarunātos un apēstu Cielaviņu, ko biju iepriekš sagādājusi. Šī mums ir tradīcija jau kopš paša pirmā pasākuma, kad pēc trīs dienu dzīvošanās pa mežu ļoti sagribējās Cielaviņu — tad nu kāda no mums nekurienes vidū brauca meklēt kūku.
Pirms doties garajā braucienā uz mājām, noslēgumā atskatāmies uz izaicinājuma pieredzi. Katra dalībniece saņem speciāli izveidotu uzlīmīti, kas nozīmē, ka arī'šis piedzīvojums ir pievarēts.
Ar to viss nebeidzas — dāmas palīdz sakrāmēt mums SUP dēļus uz abu busu jumtiem. Te nu gan vienmēr pietrūkst garāku augumu, kamēr mēs ar Artu, katra balansējot uz sava busa jumta, kraujam dēļus un sienam tos klāt.
Tā nu Meža Meita – Rudens izaicinājums ir noslēdzies.
Tas man pašai paliks atmiņā ar skaistiem mirkļiem, dzirkstošu enerģiju un sievietēm, kuras sanāk kopā, lai pieredzētu, pārvarētu, paplašinātu savas robežas, izbaudītu rudens dzestrumu, ūdens vēsumu, jaunu draudzību siltumu un atkalredzēšanās priekus.
Paldies visiem un visām, kas mūs atbalsta.
Meža Meita radās kā ideja pirms trim gadiem, un šobrīd tā ir izaugusi par kaut ko vairāk. Tā ir mana iespēja radoši izpausties pasākumu veidošanā, kopienas radīšanā un arī man pašai — jaunās un skaistās draudzībās.
Šī ir iespēja satikt patiesi iedvesmojošas un ļoti dažādas sievietes. Šis ir mans sirdsprojekts.
Kas tālāk?
Tālāk ceram uz kārtīgu un skaistu ziemu.
Ziemas izaicinājums tiks izziņots pavisam drīz — cerams, ka izdosies doties divu dienu pārgājienā ar meža slēpēm un nakšņošanu ārā. Visu nepieciešamo, protams, pašas stiepsim līdzi lielajās mugursomās. Ieplāno sev janvāra vidu!
Paldies, ja tev bija pacietība izlasīt visu, un paldies, ja arī izskrēji cauri tikai bildēm.
Tiekamies skaistajā dabā! Jo lielākie un foršākie piedzīvojumi notiek tieši nesezonā.
Agnese 🌿
Dažas atsauksmes pēc pieredzes:
Sieviešu kopienā ir spēks, dabā un kustībā ir spēks. Šis viss kopā ir enerģija, kas atmodina, iekustina un iedvesmo radīt un padot tālāk. Elīna Gulbe
Liels paldies @zeltinaagnese par lielisko pasākumu! 🙏 Man bija liels prieks atkal satikt sen un ne tik sen neredzētas dāmas, kā arī iepazīties ar jaunām meža meitām. Mūs visas vieno prāta un emociju restarts pie dabas, tādēļ šādi kopābūšanas pasākumi ir ļoti vērtīgi. Tiekamies nākamajos piedzīvojumos! Lita Akmentiņa
Paldies, ka veido tik daudzām nepieciešamo terapiju mežā. Tavs darbs un iegdījums ir nenovērtējams! Tiekamies mežā! 🤗💚 Liene Zilvere
Uz brīvdienām izrauties dabiņā. Nakšņot teltī un nenosalt. Iet pārgājienā. Brist upi. Gatavot ugunskura maltītes. Čalot par nopietno un nebūtisko. Trīsvārdsakot , atslēgt pilsētas smadzeni. Paldies par piedzīvojumu! Zane Mirdza Paikena
