Meža Meita ziemas izaicinājums 2026
Šogad ziema mums Latvijā atnāca un palika. Bez liekas klauvēšanas ieradās janvāra sākumā ar savu kraukšķi un mirdzošo baltumu. Pa ilgiem laikiem uzlika visiem kokiem bagātīgas sniega mices, iespēra ar savu spalgoni un aizsaldēja pat Daugavu. Šķiet, ka šogad ziemu mīl pat tie, kuri nemīl. Tā sen nav mūs lutinājusi ar savu īstumu un lielajām sniega kupenām. Tāpēc, runājot Fiņķa vārdiem: "Kas nebauda, pats kļūst nebaudāms..." Šogad mēs brienam un baudām.
Tā arī MEŽA MEITA janvāra vidū gāja un pieredzēja tādu īstu un pamatīgu ziemu. Meža meita šoreiz aizklīda uz Kornetu pusi un pavadīja tur divas ziemīgas dienas, esot dabā. Spalgonī prognozes vēstīja skarbu skarbās. Bet šīs dāmas nebija nobiedējamas. Mēs iesim un darīsim, pieelposim pilnu krūti, pievilksim plaušas ar dzestro gaisu, sildīsim nosalušo degunu tuneļšallē un pirkstus, tos raiti kustinot cimdos. Bet Tu jau zini, ka kustībā aukstumu nejūt. Mūsu ķermeņu spējas ir apbrīnojamas. Iespējams, ka tieši šis MEŽA MEITAS pasākums bija par to, cik liels spēks ir mūsos — gan ķermenī, gan prātā.
Kam mēs gatavojāmies?
Mēs devāmies mežā uz divām dienām ar meža slēpēm (Lūzumpunktam tādas ir). Visu divām dienām nepieciešamo nesām sev līdzi vai, drīzāk, nesām uz sevis — lielās mugursomās. Lai gan temperatūras stabiņš bija nokrities līdz -15 grādiem, mēs šļūcām nakšņot ārā. Kādai tā bija pirmā reize, tāpēc gatavojāmies laicīgi un kārtīgi. Paldies "Fieldtest" par foršo atbalstu — viņi iedeva mums 4 ziemas guļammaisus, kuros tās, kurām nebija sava ekipējuma, varēja izgulēt nakti mierā. Es neliegšos, ka ziemas ekipējums nav lēts. Ja patiesi iet mežā un visu nes pats, tad nevar paņemt līdzi vairākus guļammaisus un satuntulēties, lai nenosaltu. Paldies par atbalstu!
Mūsu ceļi un neceļi veda gar un pa Latvijas–Igaunijas robežu, ezeriem, takām, meža ceļiem un šādiem tādiem brikšņiem. Liels paldies dāmām par izturību — es zinu, ka nebija viegli. Dikti žēl, ka saplānoto maršrutu vairākās vietās takās bija izbraukājuši kvadricikli. Maršrutu testējot, tas nemaz neienāca prātā, bet realitāte šoreiz bija tāda. Labi, ka ezeri bija slēpojami. Daudz augšup un lejup. Lielā soma neļauj tā kārtīgi noturēt līdzsvaru — mazliet pagāzelējies uz vienu vai otru pusi un "bams" — esi lejā augšpēdus, izmetis kādu piņķerīgu pirueti, un uzstutēties vienai augšā ir praktiski neiespējami. Tā nu kāda cita ir klāt, un ar kopīgu stenēšanu un stutēšanu ir iespējams atgūt slēpotāja stāvu. Kritienus šajās dienās mēs neskaitījām, tāpat kā smieklu vētras par mūsu "tizlo" veiklību.
Pirmajā dienā noslēpojām 12 kilometrus un nometnes vietā ieradāmies ap 18.30. Nometnes vietu biju izvēlējusies ļoti šarmantu pie viena no ezeriem. Paldies tik foršiem vietējiem saimniekiem, kuru telefona numuru pirms pāris gadiem biju saglabājusi telefonā, pavisam nejauši pārgājienā nonākot kādā jaukā atpūtas vietā. Šoreiz tas ļoti atmaksājās, jo šī vieta patiesi iederējās maršrutā kā mūsu naktsmājas. Meža vidū, ezera malā, neliela nojume ar ugunskura vietu. Ziniet, kas vēl? Vēl ekskluzīvāk bija tas, ka varēja iekurt ezera malā esošo pirtiņu. Naktī vēstīja krietni lielākus mīnusus, tāpēc šķita, ka būs labi, ja būs silta vieta, kur aši noskaloties. Dikti nepirtojāmies un nesildījāmies, bet opcija bija gandrīz kā īstā retrītā.
Mēs gatavojāmies, ka naktī temperatūra krietni nokritīsies un sajūtas būs kā pie -26 grādiem. Par laimi, pāris dienas pirms pasākuma prognoze pamainījās, un mēs nakšņojām -15 grādos, kas sajūtās šķita kā -20.
Ierodoties nometnes vietā, jāiekur ugunskurs un jāuzceļ teltis. Es izvēlējos gulēt šūpuļtīklā (hamokā) — pašai ir "Modern Ranger" ar siltinājumu. Šoreiz papildus siltinājumam ieklāju arī "garmoškas" tipa "Therm-a-Rest" matracīti, lai iegūtu mazliet papildu siltumizolāciju no apakšas. Karājoties gaisā, aukstums var vieglāk piezagties, un man ļoti nepatīk guļot tuntulēties vairākās kārtās. Šoreiz nakti pārlaidu termoveļā, mugurā bija mīksts flīss, kājās uzvilku merino vilnas zeķes un "Nepālas" dūnu zābaciņus. Jāteic, ka nakts bija perfekta un man bija super silti. Ja runa par ekipējumu, tad man ir šāds ziemas guļļammais no Mammut (Dūnu guļammaiss Mammut Protect Down Bag -21 https://veikalscelotajs.lv/products/mammut-gulammaiss-protect-down-bag-21)
Kā dāmām? Visas gulēja teltī. Kādai bija mazliet vēsāk, bet priekš pirmās reizes ārā ziemā tāds neliels vēsums nav nekas neparasts. Nekas tāds, kas pavisam traucētu gulēt. Visas izgulējās un nākamajā rītā bija možas un gatavas atpakaļceļam.
Gurmānās izvirtības dabā.
Jāpastāsta arī par mūsu gurmāniskajām izvirtībām. Pusdienās mēs pagatavojām "Adventure Food" un, lai uzsildītu ūdeni, izmantojām "Jetboil" sistēmas, kuras ātrāk uzsilda ūdeni arī aukstā laikā. Ar parastajiem deglīšiem tas var būt izaicinājums. Savukārt vakariņās mums bija uz ugunskura sviestā cepti pelmeņi, bet brokastīs sevi lutinājām ar pankūkām. Kā izklausās? Jā, to visu atnesām savās mugursomās!
Nākamajā rītā modāmies ap 9.00, līdām ārā no migām, kausējām ūdeni no sniega, vārījām tēju, cepām pankūkas uz ugunskura un pakojām somas. Svētdien noslēpojām ap 7 kilometriem, un tas bija arī gana. Jāteic, ka laikapstākļu ziņā mums patiesi paveicās — abas dienas mūs pavadīja ziemas saule un pasakaini skaisti saulrieti.
Noslēgums
Finišā pirms atvadām vēl uz ugunskura sildījām karsto dzērienu un ēdām šokolādes siera kūku. Kā redzams, var arī tā, un garšo dikti labi. Tradicionāli katrai meža meitai pēc pasākuma par piemiņu tiek dota pasākuma uzlīmīte. Tā jūs cita citu atpazīsiet un zināsiet — jā, tā ir savējā!
Šoreiz bijām krietni mazākā bariņā, bet šī kopējā sajūta bija patiesi maģiska. Tā, it kā visas būtu uz viena viļņa. Vai viena slēpju pāra. :)
Jā, piemirsu pateikt, ka attēlā redzamasi suns ir gandrīz atsevišķas pieredzes stāsts. Viņš mums pievienojās pašā startā, parādījās kā no nekurienes un nevarējām tikt no viņa vaļā. Pavadīja ar mums abas dienas. Stāsta finišā - viņam atradām saimniekus.
Paldies, un gaidām pavasara MEŽA MEITU!
Braucu mājās un vakars atalgoja ar tik košu ziemas saulrietu un iekšēju, sirsnīgu pateicību par tik skaistu pieredzi, ko spēju un vēlos dot savos pasākumos. Paldies.
