Meža Meita ziemas izaicinājums 2026
Šogad ziema mums Latvijā atnāca un palika. Bez liekas klauvēšanas ieradās janvāra sākumā ar savu kraukšķi un mirdzošo baltumu. Pa ilgiem laikiem uzlika visiem kokiem bagātīgas sniega mices, iespēra ar savu spalgoni un aizsaldēja pat Daugavu. Šķiet, ka šogad ziemu mīl pat tie, kuri nemīl. Tā sen nav mūs lutinājusi ar savu īstumu un lielajām sniega kupenām. Tāpēc, runājot Fiņķa vārdiem: "Kas nebauda, pats kļūst nebaudāms..." Šogad mēs brienam un baudām.
Tā arī MEŽA MEITA janvāra vidū gāja un pieredzēja tādu īstu un pamatīgu ziemu. Meža meita šoreiz aizklīda uz Kornetu pusi un pavadīja tur divas ziemīgas dienas, esot dabā. Spalgonī prognozes vēstīja skarbu skarbās. Bet šīs dāmas nebija nobiedējamas. Mēs iesim un darīsim, pieelposim pilnu krūti, pievilksim plaušas ar dzestro gaisu, sildīsim nosalušo degunu tuneļšallē un pirkstus, tos raiti kustinot cimdos. Bet Tu jau zini, ka kustībā aukstumu nejūt. Mūsu ķermeņu spējas ir apbrīnojamas. Iespējams, ka tieši šis MEŽA MEITAS pasākums bija par to, cik liels spēks ir mūsos — gan ķermenī, gan prātā.
Kam mēs gatavojāmies?
Mēs devāmies mežā uz divām dienām ar meža slēpēm (Lūzumpunktam tādas ir). Visu divām dienām nepieciešamo nesām sev līdzi vai, drīzāk, nesām uz sevis — lielās mugursomās. Lai gan temperatūras stabiņš bija nokrities līdz -15 grādiem, mēs šļūcām nakšņot ārā. Kādai tā bija pirmā reize, tāpēc gatavojāmies laicīgi un kārtīgi. Paldies "Fieldtest" par foršo atbalstu — viņi iedeva mums 4 ziemas guļammaisus, kuros tās, kurām nebija sava ekipējuma, varēja izgulēt nakti mierā. Es neliegšos, ka ziemas ekipējums nav lēts. Ja patiesi iet mežā un visu nes pats, tad nevar paņemt līdzi vairākus guļammaisus un satuntulēties, lai nenosaltu. Paldies par atbalstu!
Mūsu ceļi un neceļi veda gar un pa Latvijas–Igaunijas robežu, ezeriem, takām, meža ceļiem un šādiem tādiem brikšņiem. Liels paldies dāmām par izturību — es zinu, ka nebija viegli. Dikti žēl, ka saplānoto maršrutu vairākās vietās takās bija izbraukājuši kvadricikli. Maršrutu testējot, tas nemaz neienāca prātā, bet realitāte šoreiz bija tāda. Labi, ka ezeri bija slēpojami. Daudz augšup un lejup. Lielā soma neļauj tā kārtīgi noturēt līdzsvaru — mazliet pagāzelējies uz vienu vai otru pusi un "bams" — esi lejā augšpēdus, izmetis kādu piņķerīgu pirueti, un uzstutēties vienai augšā ir praktiski neiespējami. Tā nu kāda cita ir klāt, un ar kopīgu stenēšanu un stutēšanu ir iespējams atgūt slēpotāja stāvu. Kritienus šajās dienās mēs neskaitījām, tāpat kā smieklu vētras par mūsu "tizlo" veiklību.
Pirmajā dienā noslēpojām 12 kilometrus un nometnes vietā ieradāmies ap 18.30. Nometnes vietu biju izvēlējusies ļoti šarmantu pie viena no ezeriem. Paldies tik foršiem vietējiem saimniekiem, kuru telefona numuru pirms pāris gadiem biju saglabājusi telefonā, pavisam nejauši pārgājienā nonākot kādā jaukā atpūtas vietā. Šoreiz tas ļoti atmaksājās, jo šī vieta patiesi iederējās maršrutā kā mūsu naktsmājas. Meža vidū, ezera malā, neliela nojume ar ugunskura vietu. Ziniet, kas vēl? Vēl ekskluzīvāk bija tas, ka varēja iekurt ezera malā esošo pirtiņu. Naktī vēstīja krietni lielākus mīnusus, tāpēc šķita, ka būs labi, ja būs silta vieta, kur aši noskaloties. Dikti nepirtojāmies un nesildījāmies, bet opcija bija gandrīz kā īstā retrītā.
Mēs gatavojāmies, ka naktī temperatūra krietni nokritīsies un sajūtas būs kā pie -26 grādiem. Par laimi, pāris dienas pirms pasākuma prognoze pamainījās, un mēs nakšņojām -15 grādos, kas sajūtās šķita kā -20.
Ierodoties nometnes vietā, jāiekur ugunskurs un jāuzceļ teltis. Es izvēlējos gulēt šūpuļtīklā (hamokā) — pašai ir "Modern Ranger" ar siltinājumu. Šoreiz papildus siltinājumam ieklāju arī "garmoškas" tipa "Therm-a-Rest" matracīti, lai iegūtu mazliet papildu siltumizolāciju no apakšas. Karājoties gaisā, aukstums var vieglāk piezagties, un man ļoti nepatīk guļot tuntulēties vairākās kārtās. Šoreiz nakti pārlaidu termoveļā, mugurā bija mīksts flīss, kājās uzvilku merino vilnas zeķes un "Nepālas" dūnu zābaciņus. Jāteic, ka nakts bija perfekta un man bija super silti. Ja runa par ekipējumu, tad man ir šāds ziemas guļļammais no Mammut (Dūnu guļammaiss Mammut Protect Down Bag -21 https://veikalscelotajs.lv/products/mammut-gulammaiss-protect-down-bag-21)
Kā dāmām? Visas gulēja teltī. Kādai bija mazliet vēsāk, bet priekš pirmās reizes ārā ziemā tāds neliels vēsums nav nekas neparasts. Nekas tāds, kas pavisam traucētu gulēt. Visas izgulējās un nākamajā rītā bija možas un gatavas atpakaļceļam.
Gurmānās izvirtības dabā.
Jāpastāsta arī par mūsu gurmāniskajām izvirtībām. Pusdienās mēs pagatavojām "Adventure Food" un, lai uzsildītu ūdeni, izmantojām "Jetboil" sistēmas, kuras ātrāk uzsilda ūdeni arī aukstā laikā. Ar parastajiem deglīšiem tas var būt izaicinājums. Savukārt vakariņās mums bija uz ugunskura sviestā cepti pelmeņi, bet brokastīs sevi lutinājām ar pankūkām. Kā izklausās? Jā, to visu atnesām savās mugursomās!
Nākamajā rītā modāmies ap 9.00, līdām ārā no migām, kausējām ūdeni no sniega, vārījām tēju, cepām pankūkas uz ugunskura un pakojām somas. Svētdien noslēpojām ap 7 kilometriem, un tas bija arī gana. Jāteic, ka laikapstākļu ziņā mums patiesi paveicās — abas dienas mūs pavadīja ziemas saule un pasakaini skaisti saulrieti.
Noslēgums
Finišā pirms atvadām vēl uz ugunskura sildījām karsto dzērienu un ēdām šokolādes siera kūku. Kā redzams, var arī tā, un garšo dikti labi. Tradicionāli katrai meža meitai pēc pasākuma par piemiņu tiek dota pasākuma uzlīmīte. Tā jūs cita citu atpazīsiet un zināsiet — jā, tā ir savējā!
Šoreiz bijām krietni mazākā bariņā, bet šī kopējā sajūta bija patiesi maģiska. Tā, it kā visas būtu uz viena viļņa. Vai viena slēpju pāra. :)
Jā, piemirsu pateikt, ka attēlā redzamasi suns ir gandrīz atsevišķas pieredzes stāsts. Viņš mums pievienojās pašā startā, parādījās kā no nekurienes un nevarējām tikt no viņa vaļā. Pavadīja ar mums abas dienas. Stāsta finišā - viņam atradām saimniekus.
Paldies, un gaidām pavasara MEŽA MEITU!
Braucu mājās un vakars atalgoja ar tik košu ziemas saulrietu un iekšēju, sirsnīgu pateicību par tik skaistu pieredzi, ko spēju un vēlos dot savos pasākumos. Paldies.
Forest Sisterhood II, oktobris 2025
Oktobra beigās norisinājās jau otrais FOREST SISTERHOOD pasākums, kurā latviešu Meža Meita un igauņu Nakid Metsa atkal sanāca kopā, lai radītu unikālu un aizraujošu trīs dienu outdoor sieviešu piedzīvojumu.
Visas šīs dienas tika pavadītas tīrā dabā. Ikdienas aina bija dzīvošana ārā — ēst gatavošana, gulēšana, visas darbnīcas un apmācības notika zem atklātas debess.
FOREST SISTERHOOD tiek veidots kā pasākums darbnīcu formā, kur dalībniecēm katru dienu ir iespēja mācīties, pieredzēt un atklāt ko jaunu.
Zemāk redzamas visas pieejamās darbnīcas. Iepriekšējs pieraksts nav pieejams — dalībnieces ierodas un uz vietas izvēlas, kas viņas tajā dienā aicina visvairāk. Informācija par darbnīcām gan tiek nosūtīta iepriekš.
Darbnīcas, pieredzes un apmācības vada gan latviešu, gan igauņu instruktores.
PIRMĀ DIENA
Ierašanās, pusdienas, pirmais aplis, pirmās darbnīcas
Pasākums notika Igaunijā, netālu no Valkas, tāpēc gan latviešu, gan igauņu dalībniecēm piektdienas rīts sākās agrāk nekā parasti. Ierašanās bija plānota no 10:00, bet pasākuma atklāšana — 13:00.
Pirmajā dienā pieejamas bija trīs darbnīcas:
Garo pārgājienu plānošana ar Stiinu un Liisi. Abas stāstīja par savu garo pārgājienu maršrutu plānošanu, pieredzi, maršrutiem un gatavošanās procesiem. Amerikā, Eiropā un citur pasaulē.
Pārgājienu maršrutu plānošana. Kā plānot konkrētus maršrutus, kā skatīties karti un pieejamos resursus. Prakstisks darbs ar saplānošanu.
Uguns, ūdens, nometne (āra dzīves pamatprasmes), ko vadīju es - Agnese un Maija Krastiņa. Mācījām kā iekurt ugunskuru dažādos veidos, kā filtrēt ūdeni, runājām par nometnes iekārtošanu un svarīgiem aspektiem, kas jāņem vērā. Iemēģinājām rokas guļvietas veidošanā no parastiem tentiem.
Diena noslēdzās ar ugunskura sarunām un stāstiem.
Par visām maltītēm šoreiz rūpējās fantastiska brīvprātīgo komanda — viss tika gatavots ārā uz ugunskura. Gatavošana ārā un tik lielam pulkam ir ļoti īpaša pieredze un darbs.
OTRĀ DIENA
Rīts sākās ar trim dažādām pieredzēm — katra varēja doties tur, kur tajā brīdī sauca sirds (vai arī vienkārši ļauties ilgākai gulēšanai):
Saullēkta rīta joga ar Līvu Jasmani;
Saullēkta slinkais pārgājiens ar Stiinu;
Putnu vērošanas pārgājiens ar Liisi Peets.
Pēc brokastīm sekoja trīs darbnīcas:
Pārgājiens un skicēšana ar ūdenskrāsām — vadīja igauņu māksliniece Maiu Lünekund;
Mezglu darbnīca — vadīja Arta Celītāne no Lūzumpunkts
Ultravieglā inventāra darbnīca — vadīja Stiina un Liisi Preedin.
Pēc pusdienām — vēl vairāk piedzīvojumu:
Orientēšanās darbnīca.
Ar Stiinu un Liisi Preedin — kartes, reljefs, kompasa prasmes un īsta praktiska darbošanās. Ļoti vērtīgi, praktiski. Darbs ar kompasiem, plānošanu uz kartes un pēc tam arī dabā. Skatīties un vērtēt dabu, reljefu, salīdzināt kā izskatās kartē un kā realitātē dabā uz vietas. Darbs nelielās grupās, pārgājiens ar savu devu dubļu brišanu.
SUP + pārgājiens.
Es, Agnese, vedu dāmas mikro piedzīvojumā — supojām pāri lielam ezeram, atstājām dēļus krastā un devāmies tālāk pa mežiem un nelieliem purviem līdz kādam mazam purva ezeriņam.
Lai gan lija un diena bija pelēka, nevienai tas netraucēja — izdevās burvīgs un patiesi foršs mikropiedzīvojums.
Diena ar to nebeidzās!
Pēc vakariņām sekoja tumsas pārgājiens — spēcīga, draudzīga grupa devās ceļā ar izslēgtiem lukturīšiem. Lietus un tumsa nebija šķērslis. Nākamajā rītā pie brokastīm joprojām skanēja smiekli un krāsainie stāsti par piedzīvoto.
Tumsa ir īpaša. Tā prasa uzticību, piesardzību un rūpību — gan būšanā kopā, gan pārvarot šķēršļus. Tā rada sajūtu, ka esi daļa no kopienas, pat ja neredzi savas kompanjones.
TREŠĀ DIENA
Trešā diena sākās ar:
Saullēkta jogu (lai gan saullēkts izpalika — pelēks rīts ar īpašu rudens maģiju)
Agru supošanu ezerā ar mani
Taku skrējienu ar Stiinu
Rīts bija par elpu, mieru un būšanu starp rudens krāsām — starp pasaules pelēkumu un košajām lapām, kas vēl turējās zaros vai mīksti klāja zemi. Kādai izdevās arī negaidīta pelde ezerā, bet viss mierīgi un bez lielas drāmas. :)
Pēc brokastīm sekoja noslēdzošās divas pieredzes:
Augu / zāļu lūpu balzama gatavošana ar Maiju Krastiņu
Pārgājiens ar elpošanas vingrinājumiem kopā ar Maia Pruuli
Kopā bijām ap 50 sievietēm, un šīs bija patiesi burvīgas brīvdienas.
Netraucēja ne pelēkums, ne lietus, kas ik pa brīdim uzlīņāja. Rudens ir izcils laiks, lai būtu dabā un pieredzētu to dažādos veidos.
Paldies instruktorēm, brīvprātīgajām, dalībniecēm, kā arī fotogrāfēm Elīnai Lazdai (Latvija) un Viive Kairebane (Igaunija).
Paldies brīnišķīgajai nometnes vietai pie skaistā ezera.
Paldies sponsoriem: Kokmuiža, Salvest Igaunija un Kohe Coffee — gardi, sildoši un ļoti novērtēti produkti.
Paldies arī manai “partner in crime” Stiinai — jau otro reizi kopā radām ko tik lielu. Meža Meita un Nakid Metsa projekti satikās nejauši. Mēs uzzinājām, ka abas darām līdzīgas lietas ar sieviešu piedzīvojumiem. Es Latvijā un viņa Igaunijā. Nolēmām pamēģināt izveidot vienu kopīgu pasākumu. Un nu jau šogad tam bija otrais piegājiens.
Šī ir patiesi īpaša pieredze — izveidot un vadīt šādu pasākumu, katrai dzīvojot citā valstī un strādājot savos darbos. Tas ir izaicinājums, bet man šķiet, ka mums izdevās.
Iespējams, tiekamies arī nākamgad.
Lai skaista ziema!
Agnese
Meža Meita rudens izaicinājums 2025
Šoreiz Meža Meitu rudens izaicinājumā tikāmies 18.–19. oktobrī, un šī kopā sanākšana iezīmēja projekta trešo sezonu.
Kas ir “Meža Meita”?
Pirms dodamies tālāk, īsi par pašu ideju.
Meža Meita ir mans radīts projekts, kas aicina sievietes piedzīvot dabu – īsti, bez filtra. Mēs tiekamies nesezonās – rudenī, ziemā, agrā pavasarī –, un visa dzīvošana notiek ārā, arī tad, kad ir auksts. Jā, pat ziemā mēs nakšņojam ārā!
Katrs pasākums ir unikāls, jo to veido pašas dalībnieces. Es sagatavoju ideju, ekipējumu, palīdzību sagatavošanās procesā, informēju kā gatavoties, kas nepieciešams, bet pārējo krāsojam kopā – ar enerģiju, pieredzi un sajūtām. Tā ir kā tukša audekla glezna, kas katru reizi iegūst jaunas krāsas. Šoreiz košas un sulīgas rudens nokrāsas.
Jauna vieta, jauns izaicinājums
Šoreiz ceļi mūs veda uz Rojas pusi. Mazāk nekā nedēļu pirms pasākuma nācās visu pārplānot – gan lokāciju, gan aktivitātes. Iepriekš izvēlētajā Vidzemes vietā mazajām upēm bija “pazudis” ūdens, bet otrajā dienā plānā bija SUP brauciens, tāpēc bija jāmeklē jauna upe. Tā nu viss – apmetnes vieta, pārgājiens, upe – tika pārorganizēts burtiski pēdējā brīdī. Uh! Mazliet iespringu, bet izdevās lieliski!
Apmetāmies pie šarmantās Rojas upes uz divām dienām. Daļa dāmu ieradās jau piektdienas vakarā, lai sestdienas rītu sagaidītu mierpilni.
Vakars atnāca ar lukturīšu gaismām, uz ugunskura kūpošu tējas katlu un pirmām sarunām pie ugunskura. Lēnām apmetnes vieta pie upes piepildījās ar teltīm un hamokiem, lampiņām un smiekliem, kas ievilkās vēlākā vakarā.
Sestdienas rīts – vēss, dzidrs un dzīvs
No rīta mūs sagaidīja rudenīgs, dzestrs gaiss. Pāris drosmīgās devās arī aukstumpeldēs, bet pārējās sildījās ar karstu kafiju no mokas kanniņām. Brokastīs – “Smalkais Muslis” ar dažādām piedevām. Kopš “Smalkais Muslis” piedalījās vienā no iepriekšējiem izaicinājumiem, mums izveidojusies lieliska sadarbība – un tagad viņu gardumi kļuvuši par Meža Meitu brokastu tradīciju.
Līdz 10:00 visas bija ieradušās – kopā 25 dāmas (ieskaitot mani un divas uzticamās palīdzes). Paldies Diānai un Artai. 25 sievietes, gatavas divas dienas pavadīt dabā, pārbaudot sevi un izbaudot rudens vēsumu.
Mezglu darbnīca un zupa uz ugunskura
Dienas pirmajā daļā mācīju dāmām dažus vērtīgus mezglus, kuri var noderēt ejot dabā un piedzīvojumos. Apguvām tādus mezglus kā plakano, astotnieku, kāpsli, alpu tauriņu un aptverošo mezglu. Mazliet vēlāk tapa gardā pusdienu zupa – palīgos nāca Spilvas soļankas sagataves, bet par atspirdzinājuma dzērieniem rūpējās Kokmuiža. Kokmuižas pārstāve Izabella bija arī atbraukusi izmēģināt savus spēkus Meža Meitas rudens izaicinājumā. Izabella, prieks par izturību un enerģiju! Viņa ir arī pasākuma skaisto foto autore.
Pārgājiens ar trīs upes šķērsošanām
Šo dāmas tiešām gaidīja, jo plānošanas procesā biju pakārdinājusi ar video, kurā šķērsoju upi līdz jostas vietai. Nekas netika slēpts - upe/ upes būs jāšķērso.
Lai arī pēdējā brīdī maršrutis bija jāpārplāno, tad par lielu prieku pašai, tas patiesi izdevās ļoti skaists un aizraujošs ar dažādiem skatiem, reljefiem. Savu gājienu sākām no apmetnes vietas un devāmies uz jūras pusi. Nevar dzīvoties tuvu jūrai un to tā arī brīvdienās neapciemot, vai ne?
Pēc dažiem kilometriem gar jūru, bridām iekšā kāpās un devāmies jau tālāk dziļāk mežā. Ceļi veda gan pa skaistām meža takām, gan ceļiem, gan paparžu laukiem, gan burvīgām mazupītēm, kuras atklāj savu skaistumu rudens krāsās un birstošās lapās. Lielākās gaidas bija par pirmo upes šķērsošanu un katrs līkums sākumā gar mazo upi tika uztverts kā potenciālais “bikšu vilkšanas nost” brīdis. Pirms pasākuma čatiņā tika smiets, ka jāvelk savas pašas skaistākās apakšbikses, lai bildēs izskatītos labi un, ka upē būs apakšbikšu parāde. Vēlāk spriedām, ka uzvarēja tomēr klasika - melnā krāsa bija visizplatītākā. 😀
Tālāk metam līkumu cauri rudens gaismas pielietam mežam, līdz sasniedzam šarmanto Velkumupi, uz kuru noskatāmies no pārsteidzoši augstas kāpas meža vidū. Sajūta kā pie jūras, lai gan no tās esam patiesi tālu. Apburoša vieta un skats.
Izlīkumojam upes krastus, izbrienam brikšņus, izkāpjam stāvos kāpienos, izstaigājam rūsganus paparžu laukus, šķērsojam krietni izdangātu izcirtumu un nometamies ceļa malā uz tējas pauzi.
Sēžam, smejamies — mums garām pabrauc pāris vietējo mednieku, kuri diži nepievērš uzmanību lielajam sieviešu baram.
Priekšā vēl divas upes šķērsošanas vietas.
Pēc pauzes šķērsojam ceļu un iebrienam skaistā mežā, ejot augšup un lejup pa meža pauguraini, kas izklāta ar mīkstām sūnām. Pēc dažiem kilometriem nonākam pie Rojas upes šķērsošanas. Te bikses tiešām nost un jābrien upē!
Kādas četras dāmas pamanās patālāk atrast pār upi nokritušus kokus un izložņāt pāri — viņām gan izaicinājums ir tikt augšā ļoti stāvā krastā.
Katra izvēlas savu izaicinājumu. Lieki laiku netērējam un ģērbjamies nost.
Brienu pāri pirmā, lai pārējās redzētu ūdens līmeni. Man, kā salīdzinoši neliela auguma cilvēkam, ūdens ir tieši līdz apakšbiksēm — varbūt sprīdi augstāk. 🙂 Upē pa kādam sakritušam kokam, jāiet uzmanīgi, lai neatsistu kājas — ūdens ļoti, ļoti atsvaidzinošs. Atgādināšu, ka ir oktobra beigas, un šīs brīvdienas bija saulainas, bet vēsas.
Pulkstenis rāda jau ap puspieciem, un mums vēl ejami daži kilometri un ir vēlreiz jāšķērso upe.
Pie nākamās upes šķērsošanas nonākam, izbrienot mazliet purvainākas brikšņu vietas — ir jau neliela krēsla, piezogas arī vēsums. Nolemjam meklēt vietu, kur pāri kādi koki. Kartē esmu atzīmējusi pāris opcijas. Nonākam pie dažiem pāri upei pārgāzušiem kokiem — krasti ir augsti, un koki tiešām kādu pusotru vai divus metrus virs ūdens. Te jābūt uzmanīgām.
Neviena no izvēlēm nav pārāk tīkama, jo kokiem daudz zaru un slidena virsma. Nākas ložņāt un kāpelēt dažādos veidos, bet nolemjam mēģināt. Vairāk nekā divdesmit dāmām šis aizņem diezgan ilgu laiku, un piezogas arī tumsa. Pēdējās dāmas pāri ložņā jau lukturīšu gaismā.
Kādā brīdī saprotu, ka vienai no Meža Meitām uznākušas augstuma bailes un sastinguma moments. Viņa vairs nevar ne uz priekšu, ne atpakaļ un atrodas ļoti nelāgā vietā — tieši kokam pa vidu, kur jālaiž vaļā zari un jāmetas četrāpus, lai pārlīstu pāri. No otras upes puses dodos pie viņas. Runājam, turu, stutēju un klusībā ceru, ka abas tumsā neievelsimies ūdenī.
Ar daudz mierīgām elpām un sarunām tiekam pāri. ši brīdis noteikti parāda, cik svarīgs ir atbalsts un otrādi - uzticēšanās no otras puses.
Pēc upes šķērsošanas mums vēl kādas 25 minūtes līdz kempa vietai, un tur uzreiz arī nevarēs atpūsties, jo Meža Meitās mēs maltītes gatavojam kopā uz ugunskura. Vakarā uz ugunskura top ķirbja un turku zirņu karijs, un klāt tiek pieceptas desiņas.
Viena no mīļākajām Meža Meitu pasākuma daļām ir foršās un sirsnīgās sarunas ap ugunskuru vakarā. Te patiesi var izjust, kā veidojas kopiena — notiek dienas pieredzētā atskats, sarunas par dzīvi un pieredzēm. Tā ļoti silti, tuvi, un no malas pat nepateiksi, ka šīs sievietes šeit kopā tiekas pirmo reizi. Šie ir patiesi burvīgi mirkļi!
Svētdiena – SUP pa Rojas upi
No rīta mostamies ar krietni vēsāku gaisu — teltis apsalušas, vakardienas salijušais tentiņš virs “virtuves” galda apsalis ar nelielām lāstekām.
Top rīta kafija, brokastis, un tad tālāk jānojauc saceltā apmetnes vieta, savas teltis un viss jāsapako busiņos un mašīnās, jo supošanai lielāko auto daļu pārdzīsim uz finiša punktu, atstājot tikai busiņus ar supiem.
Esmu nonomājusi vairākas sausās hidras, zem kurām var pavilkt termo veļu un vēl kādu siltuma kārtu, lai būtu patīkamāka supošana. Paldies Putnusalas laivām par hidru nomu!
Sausās hidras ir lieliskas aukstā laika ūdens aktivitātēm, jo tās izgatavotas no membrānas, kas nelaiž cauri ūdeni, bet ļauj pavilkt siltās drēbes apakšā. Kādai esmu atradusi arī slapjās hidras. No rīta ejam cauri mērīšanas procesam un burtiski stūķējamies tajās iekšā.
Kad kempa vieta sakārtota, supi sapumpēti, auto pārdzīti un rīta rosme veikta, tikai tuvāk pusdienlaikam esam gatavas līst ūdenī.
Rojas upē šajā posmā straumes nav, bet ir šādi tādi koku sagāzumi, kurus jāpārvar. Pēc īsas instruktāžas — ko un kā darīt — pa stāvām un slidenām kāpnēm kāpjam upē.
Plānoti ir 9 kilometri, un izcelšanās vieta — kafejnīca “Spura” Rojā. Esam daudz — ļoti daudz. Plūstam pa upi, Roja dziļi iegrauzusies gravā, apkārt biezs mežs, un saules stari mūs sasniedz tikai pa retam.
Daudzām šī ir pirmā pieredze supošanai vēsā laikā, un dažām — pirmā supošanas pieredze vispār, turklāt pa upi. Lielāks burziņš rodas pie šķēršļu pārvarēšanas — tie jāpārvar, lienot zem tiem, pāri vai kādā citā radošā veidā.
Neviens no koku sagāzumiem nav tik liels, lai būtu jākāpj upes stāvajos krastos un jāvelk SUP dēlis apkārt — par laimi!, jo stāvie krasti ir pat 9 metrus augsti. Supošana mums aizņem kādas trīs stundas, un pa bariņiem lēnām izceļamies pie “Spuras”.
Noslēgums
Paldies kafejnīcai “Spura”, kas mums atļāva pie viņiem padzīvoties un uztaisīt kārtīgu dāmu jandāliņu.
SUP dēļu kaudzes, Kokmuižas gardie dzērieni, smiekli un pusdienās — Adventure Food maltītes no draugiem, veikala “Ceļotājs”.
Perfekts laiks, lai sēdētu, baudītu saulīti, nesteigtos prom, sarunātos un apēstu Cielaviņu, ko biju iepriekš sagādājusi. Šī mums ir tradīcija jau kopš paša pirmā pasākuma, kad pēc trīs dienu dzīvošanās pa mežu ļoti sagribējās Cielaviņu — tad nu kāda no mums nekurienes vidū brauca meklēt kūku.
Pirms doties garajā braucienā uz mājām, noslēgumā atskatāmies uz izaicinājuma pieredzi. Katra dalībniece saņem speciāli izveidotu uzlīmīti, kas nozīmē, ka arī'šis piedzīvojums ir pievarēts.
Ar to viss nebeidzas — dāmas palīdz sakrāmēt mums SUP dēļus uz abu busu jumtiem. Te nu gan vienmēr pietrūkst garāku augumu, kamēr mēs ar Artu, katra balansējot uz sava busa jumta, kraujam dēļus un sienam tos klāt.
Tā nu Meža Meita – Rudens izaicinājums ir noslēdzies.
Tas man pašai paliks atmiņā ar skaistiem mirkļiem, dzirkstošu enerģiju un sievietēm, kuras sanāk kopā, lai pieredzētu, pārvarētu, paplašinātu savas robežas, izbaudītu rudens dzestrumu, ūdens vēsumu, jaunu draudzību siltumu un atkalredzēšanās priekus.
Paldies visiem un visām, kas mūs atbalsta.
Meža Meita radās kā ideja pirms trim gadiem, un šobrīd tā ir izaugusi par kaut ko vairāk. Tā ir mana iespēja radoši izpausties pasākumu veidošanā, kopienas radīšanā un arī man pašai — jaunās un skaistās draudzībās.
Šī ir iespēja satikt patiesi iedvesmojošas un ļoti dažādas sievietes. Šis ir mans sirdsprojekts.
Kas tālāk?
Tālāk ceram uz kārtīgu un skaistu ziemu.
Ziemas izaicinājums tiks izziņots pavisam drīz — cerams, ka izdosies doties divu dienu pārgājienā ar meža slēpēm un nakšņošanu ārā. Visu nepieciešamo, protams, pašas stiepsim līdzi lielajās mugursomās. Ieplāno sev janvāra vidu!
Paldies, ja tev bija pacietība izlasīt visu, un paldies, ja arī izskrēji cauri tikai bildēm.
Tiekamies skaistajā dabā! Jo lielākie un foršākie piedzīvojumi notiek tieši nesezonā.
Agnese 🌿
Dažas atsauksmes pēc pieredzes:
Sieviešu kopienā ir spēks, dabā un kustībā ir spēks. Šis viss kopā ir enerģija, kas atmodina, iekustina un iedvesmo radīt un padot tālāk. Elīna Gulbe
Liels paldies @zeltinaagnese par lielisko pasākumu! 🙏 Man bija liels prieks atkal satikt sen un ne tik sen neredzētas dāmas, kā arī iepazīties ar jaunām meža meitām. Mūs visas vieno prāta un emociju restarts pie dabas, tādēļ šādi kopābūšanas pasākumi ir ļoti vērtīgi. Tiekamies nākamajos piedzīvojumos! Lita Akmentiņa
Paldies, ka veido tik daudzām nepieciešamo terapiju mežā. Tavs darbs un iegdījums ir nenovērtējams! Tiekamies mežā! 🤗💚 Liene Zilvere
Uz brīvdienām izrauties dabiņā. Nakšņot teltī un nenosalt. Iet pārgājienā. Brist upi. Gatavot ugunskura maltītes. Čalot par nopietno un nebūtisko. Trīsvārdsakot , atslēgt pilsētas smadzeni. Paldies par piedzīvojumu! Zane Mirdza Paikena
Meža Meita - rudens izaicinājums 2024
Oktobra vidū bariņš jaudīgu dāmu uz pāris dienām devās tik pat jaudīgā brīvdienu izaicinājumā. Kopā būšanā mežā - aktīvā, kustīgā, izaicinošā.
Starp lietus lāsēm, vēja brāzmām, mazliet nosalušiem pirkstiem un deguniem, izmirkušiem zābakiem, aukstumpeldēm, atsvaidzinošu rudens supošanu - mēs radām mieru, stāstus, jaunas pazīšanās un dzirksteļojošus smieklus.
MEŽA MEITA IR “KOPĀBŪŠANA”.
Mazliet drēgnās, vēsās un lietainās dienas netraucēja ne kopīgai enerģijai, ne piedzīvojumiem. Enerģija strāvoja ik brīdi, tāpat kā ikvakara dzīvās, īstās, jautrās un atklātās ugunskura sarunas.
Ik pa brīdim vajadzēja sev atgādināt, ka šis bariņš tiešām iepriekš nav bijis pazīstams. Bet te nu mēs visas bijām - ārā, pie dabas - īstas, dzīvas, un ļoti iedvesmojošas! MEŽA MEITAS.
IDEJA
MEŽA MEITAS ideja manī virmoja un dzīvoja jau krietnu laiku. Es zinu, kāda jauda ir sieviešu kopienā un pasākumos. Jau kādus dažus gadus rīkoju dāmu snovborda braucienus, bet vēlējos realizēt arī tādu kārtīgu “outdoor” dāmu sanākšanu.
Man patiesi bija pārsteigums, cik ātri pēc pasākuma izziņošanas, tas bija pilns. Milzīgs paldies par atsaucību un ceru, ka tās, kuras šoreiz netika, es satikšu nākamajā reizē.
MEŽA MEITA būs vēl! Dažādos formātos, gadalaikos un virzienos. Idejas man ir daudz.
Ļaušu tev ielūkoties brīvdienu izaicinājuma notikumos.
PIEKTDIENA 13. oktobris. Tēma – iepazīšanās.
Piektdienas vakara rudenīgajā krēslā, iekārtotajā nometnē, pamazām sāka ierasties dāmas, ar somu somām, jo paredzēto aktivitāšu bija daudz. Nometnes vieta lēnām apauga ar uzceltajām teltīm.
Tikai retā kādu citu pazina, tāpēc pirmais vakars tika pavadīts iepazīšanās sarunās, kopīgi gatavojot vakariņas uz ugunskura, sildoties ar tējas krūzēm rokā un šķetinot turpmāko pāris dienu notikumus.
SESTDIENA 14. oktobris. Tēma – aukstums, pārgājiens, mezgli un iedvesma.
🍂 Rīta aukstumpelde
Rītu sākām ar aukstumpeldi Gaujā. Kurai tā bija pirmā reize, kurai kārtējā - tas nebija svarīgi. Te cita citu iedvesmoja iet un pamēģināt. Kāda gribējusi jau sen, bet nav saņēmusies, kāda pastāvēja malā un priecājās par tām, kuras ieslīdējušas vēsajā ūdenī atrast mierīgāku elpu.
🍂 Mezglu siešanas darbnīca
Pēc kopīgi pagatavotām brokastīm ķērāmies pie mezglu siešanas darbnīcas ar manu kolēģi un kāpēju Artu Celitāni (Lūzumpunkts). Apskatījām, mācījāmies dažus no noderīgākajiem mezgliem ejot un esot dabā. Prieks skatīties ar kādu interesi un vēlmi iemācīties visas meža meitas darbojās. Man ir ļoti savarīgi pasākumos iekļaut kādu mācīšanās procesu.
🍂 Pārgājiens
Pēc mezglu darbnīcas, devāmies pārgājienā uz netālu esošo Rauni. Līņāja lietus un skaidrs, ka bijām gatavas būt slapjas un kārtīgi izbrist Rauņa stāvos krastus. Augšā lejā, slīdot pa dubļiem, turoties pie zariem un veicot azartiskas piruetes, lai noturētos kājās.
Jutu, ka šai grupai nekas nav par grūtu un ļoti apbrīnoju virmojošo pozitīvismu, kas bija klātesošs visu gājiena laiku. Pavilkt citai citu aiz rokas, pastumt augšā pa dubļu krauju, drošināt neveiklos un stāvos gājienos lejup. Tajā pašā laikā čalot un smieties tā it kā būtu izgājušas pastaigā pa parku.
Protams, ka lietum tieši visspēcīgāk bija jāsāk līt tajā brīdī, kad apstājāmies pusdienu pauzē un mēģinājām visā tajā slapjumā uzvārīt ūdeni līdzi paņemtajiem “adventure food”. Bildes izsaka absolūtu labsajūtu, vai ne? 😀
🍂 Pēc pārgājiena, nekas nebeidzās un devāmies atpakaļ uz nometni, lai žāvētu drēbes, apavus un nodotos kopīgai gardu ugunskura vakariņu gatavošanai.
🏕 Vakars pagājā iedvesmojošu ugunskura sarunu, nebeidzamu smieklu, daudz piedzīvojumu stāstu virmojumā ar “Meža meitām”.
🏕 Nakts mežā.
SVĒTDIENA 15. oktobris. Tēma – miers, joga un SUP izaicinājums.
🍂 Meža joga
Rītu sākām ar aukstumpeldi, bet turpinājām meža jogu kopā ar Umu no Antena Yoga @antenayoga. Neizmērojami liels paldies Umai par iespēju atbraukt pie mums uz nometni un vadīt jogu vēsā oktobra rītā ārā. Viņa noteikti iesildīja un izkustināja. Atri vien uztuntulētās jakas tika mestas pie malas. Jogu noslēdzām ar meditāciju satuntulējušās guļammaisos un paslēpušās zem lielās telts no lietus lāsēm.
Pēc jogas nobaudījām karstu kakao, vieglas brokastis un bijām gatavas kopīgi novākt nometni, lai brauktu rudenīgā SUP piedzīvojumā.
🍂 Rudenīgs SUP piedzīvojumu brauciens pa upi
Atstāt bailes no aukstuma, iekrišanas ūdenī, ļauties un piedzīvot rudens dabas skaistumu no upes plūduma puses.
Devāmies SUPot pa Strīķupīti, jo rudens lieti bija šo parasti mazo, rāmo upīti piepildījuši ar vērā ņemamu ūdens daudzumu un žiperīgu straumīti. Tāpēc tā tika izvēlēta kā laba mācību upe raitākai supošanai, kurā var droši pamācīties gan supot straumē, gan raiti mēģināt lavierēt pa līkumu līkumiem, apbraukt šķēršļus, izložņāt upē sakritušos kokus ar pilnīgu pielipšanu dēlim, guļot uz vēdera. Lekt ūdenī, celt SUP dēli pāri kokiem, izlavierēt raitās krācītes. Jāsaka paldies Strīķupītei par lielisko izvingrošanos.
Tika krists iekšā līdz viduklim, mums, protams, nemainīgi ik pa laikam lija, īpaši pusdienu pauzē, bet nevienai tas netraucēja. Šo dāmu piedzīvojumu garu, šķiet, nevar salauzt!
Visām bija uzvilkti biezāki hidrotērpi, lai supošanas laikā nesaltu ne dzīvojoties pa ūdeni, ne uzņemot lietus lāses no augšas. Pēc trīs stundām, kādām sāka piezagties vēsums, bet tieši tuvojāmies finišam, kurā mūs jau gaidīja karsti dzērieni un “Cielaviņa” (paldies Edītei).
Īsumā, tāds bija mūsu brīvdienu izaicinājums - MEŽA MEITA.
Vēlos pateikt lielu paldies visām dalībniecēm. Jūs bijāt LIELISKAS un ĻOTI JAUDĪGAS! Jūs mani patiesi iedvesmojāt.
Īpaši liels paldies skaisto bilžu autorei Edītei Markusai, kā arī Lindai Loginai Krūzei un manai kolēģei Artai par palīdzību.
Idejas vajag realizēt un es patiesi priecājos, ka saņēmos šo savu “sapņu ideju” īstenot.
MEŽA MEITA būs vēl.
Nākamais pasākums plānots janvāra vidū ar ziemguli ārā un divu dienu pārgājienu ar meža slēpēm. Protams, gaidām sniegotu ziemu kārtīgiem ziemas piedzīvojumiem. Pavisam drīz uzzināsi vairāk.
Pasākumiem un idejām var sekot līdzi instagram.
Paldies un tiekamies skaistajā dabā, foršos izaicinājumos un piedzīvojumos!
Paldies par uzmanību.
MEŽA MEITA
